..shadows in a silence..
Šodiena.. Ko lai saku, it kā ir stiprāks nogurums, nekā parasti šajā laikā, kad atrodos 24h@work režīmā. Faktiski izsacījos mazliet neprecīzi, mani iespaidi attiecināmi nu jau uz vakardienu. Tātad vakardiena, 18.februāris. Būtu bijusi gandrīz parasta darba diena, ja ne šī viena mazā nianse par "ēnu dienu" visas valsts mērogā. Kā rezultātā arī pats pamanījos tikt pie veselām četrām "ēnām" vienlaikus! :D Protams, divas no tām cēlsirdīgi piešķīru arī abām šīs dienas kolēģēm, jo esmu tā iekārtots, ka nopietnu daļu sava laika un uzmanības spēju veltīt tikai nedaudziem cilvēkiem. Četri - manā izpratnē tas jau ir pūlis, ar kuru produktīvs darbs nav iespējams. Un es neciešu, ja kaut no neesmu spējīgs darīt maksimāli labi. Vienkārši neciešu.. Bet, atpakaļ pie tēmas - biju samērā pārsteigts par daudzskaitlīgajiem "ēnu" pieteikumiem, tā kā nekad nebiju domājis, ka mans šauri specifiskais lauciņš parastam, ar aviāciju nesaslimušam cilvēkam varētu šķist saistošs. Es nekad.. Nu labi, pietiks. Teikšu vien to, ka izvēlēties bija dikti grūti un nācās izmantot nejaušās atlases metodi. Protams, saglabājot pilnīgu dzimumu līdztiesību - divi puiši un divas meitenes. :)
Un varu sacīt vien vēl arī to, ka, pēc manis paša iespaida, šajā ēnu dienas rezultātā darba produktivitāte visā valstī varētu būt vien cēlusies. Jo tad, ja visu laiku sajūti, ka tiek pievērsta uzmanība pat mazākajai niansītei, lai sekojoši nobirtu "kādēļ? kā? kur? kas?" jautājumu krusa, tad, gribot, negribot, bet visas dienas laikā šos jautājumus uzdod arī pats sev, lai rezultātā - smadzeņotu un analizētu dubulti ko un kā īsti tad tu, cilvēk, dari. Vai tiešām viss ir nepieciešams, maksimāli efektīvs un vienmēr vislabākais risinājums katrai situācijai.. Tā kā gandrīz vai jāsāk domāt, kurš no kura te gūst lielāku labumu - "ēnas" no "ēnu devēja" vai arī "ēnu devējs" no "ēnām". ;) Varbūt pareizākais ir jēdziens par simbiozi..
Bet ne tādas domas vien.. Laikā, kad uz pāris stundām izrāvu gan "ēnas", gan arī sevi no tik sterilās un kondicionieru nepārtraukti uzmanītās akvārija atmosfēras, izrāvu tur ārā - uz lidlauka, putenī un dzinēju rēkoņā; izrāvu, lai iebarotu priekšstatu par īsto lidostas dzīvi ar pilnām karotēm.. Tad arī es pats vēl par kaut ko aizdomājos. Par pašu šo faktu, ka tieku ēnots. Ko tad tas īsti nozīmē? Vai to, ka tas ir interesanti? To, ka pamazām jāsāk sajust nākamās paaudzes konkurenci? To, ka lēnām jāsāk novirzīties no lielās skatuves? Ka tuvojas tas vecums, kad būtu jau pamazām jāmācās pavilkt svītru saviem sasniegumiem un izkalkulēt starpsummu, lai vieglāk secināt, ko tad īsti vēl varu un gribu sasniegt? Un - ko spēju?..Iespējams, ka tā. Atzīstos, ka krietni sen nebiju nonācis aci pret aci ar vēju un tā vērptajām sniega svēdrām gaisos. Pietiekami sen, lai jau sāktu to uztvert tikai kā ciparu un kodu savirknējumu ikdienas meteo prognozē, aizmirstot, ka tas viss ir tik vien reāls, cik reāls vien var būt, kad vairs netraucē stiklaplasta rūtis un nedaudz vīzdegunīgā attieksme, kāda ar laiku piezogas gribot negribot, ja zini, ka vienmēr būsi no tā visa drošībā. Sen, jau kopš aizgājušā gada rudens naktīm nebiju tā pastaigājies gar skrejceļu un uzdevis pats sev jautājumus, uz kuriem atbildes nav tik vienkārši rodamas. Un es vēroju, vēroju savas "ēnas". Atzīstu, ka visām četrām piemīt potenciāls un īstais tvēriens, lai ar laiku nobīdītu pie malas arī mani pašu. Attiecīgi - pirmo daļu arī ierakstīju rekomendāciju lapā, vien izlaižot, protams, to "nobīdīšanu". Riskēšu izklausīties pēc veca sakārņa, tomēr šie četri, lai arī pagaidām tikai "ēnas", bet tomēr iesita kaut nelielu robiņu manā līdzšinēji valdošajā uzskatā par "jauno paaudzi". :P
..un, protams, rekomendācijās es neminēju arī to, cik, sasodīts, vēl joprojām pietiekami stiprs jūtos savā vietā un laikā. Pat par spīti visām pārdomām, kuras vismaz pašlaik vien tikai aizšalc garām un nenodara lielāku iespaidu par pašreizējo mīlīgo nakts sniegputenīti tur ārā, viņpus stiklaplasta loga rūtij. |
Publicēja: goldingietis
Datums: 19.02.2009. - 02:01:20
Lasīts (reizes): 1828
Komentāri: 2
|
| |
