Mīlestība - tās ir tikai emocijas. Tāpat kā prieks un bailes, ienaids un pielūgsme. Un.. Tāpat kā pārējām sajūtām, arī mīlestībai ir būtiska nozīme cilvēka dzīvē. Lai kā negribētos atzīt, bet šai apjausmai pretoties būtu tas pats, kas man pašam vēl ilgāk turpināt pretoties sava veselā saprāta izdarītajiem slēdzieniem. Mīlestība IR svarīga. Bet tikpat svarīgi atcerēties arī, ka to NĀKAS NOPELNĪT, nevis akli gaidīt vai arī, kas vēl ļaunāk - tikpat akli dāvājot..

Protams, ir mīlestība gan nepareizajā laikā un vietā, gan arī pret nepareizo cilvēku, liekot veltīgi izšķiest savas labākās jūtas tukšumam.. Pie tam, ja mīlestība ir tikai pašas mīlestības dēļ, tikai tādēļ, ka "tā vajag" un "tā ir labi un pareizi", vai arī tiek šķiesta nepareizajiem, tad tā ir tāda pati kļūda, kādu sludina gandrīz visas reliģijas, klaji ņirgājoties un ieminot zemē ikviena vesela saprāta balsi - mīlēt savus ienaidniekus, mīlēt to, kurš nīst mani, ziedoties un uzupurēties necienīgo labā.. Vai tas ir pareizi? Jā, tikpat "pareizi", cik "pareizi" būtu tas, ja piedevām arī mana imūnsistēma "pagrieztu otru vaigu" un "mīlētu" ikvienu manā organismā iekļuvušo vīrusu! Pretdabiski. Arī mīlestība šādā "ticīgo" izpratnē - tas ir tikpat pretdabiski, tiešākais ceļš uz haosu, pašapmānu, neziņu un galu galā - klusu vietiņu ar polsterētām sienām, kur par tevi pienācīgi parūpēsies. :P

Patiesa mīlestība starp diviem cilvēkiem tiek un tai ir JĀTIEK NOPELNĪTAI. Nevis tukši un akli ticot, pieķeroties, dievinot, saudzējot, pielūdzot, bet DODOT PAŠAM un ARĪ SAŅEMOT PRETĪ no otra cilvēka mīļumu, rūpes, maigumu, uzticību un paļāvību.

Mīlestība ir divvirzienu ceļš, nevis tumša un nebeidzama vienvirziena iela.

Lai šī atklāsme mani pavada gan šajā jaunajā, gan arī visos turpmākajos dzīves gados, cik nu man liktenis tos zemes virsū būs lēmis. Lai tā man palīdz sijāt graudus no pelavām, cienīgos no necienīgajiem, patiesību no meliem.

(: !have a damn happy new year! :)