Tu biji kā tekošs avots, tik auksts un vienaldzīgs, bet kāds saules stariņš centās tevi iesildīt, bet tu nesasili, jo apkārt tev bija koki, kas neļāva.
Kādu dienu kokus izcirta un saules stariņi tika tev klāt,tu tecēji, tu skrēji prom, bet saprati, ka tas ir neprāts, tu saprati, ka mīli, tu paliki arvien siltāks un siltāks, tu sāki jaunu dzīvi. Tu skrēji viņai pakaļ, kaut zināji,ka viņa nekad nebūs tava, tu centies, tu visu nakti gaidīji viņu un negulēji. Bet tu nekad nepiekusi, tu viņu sargāji un pieskatīji, ikreiz, kad saskatījāties, tavas acis mirdzēja kā dimanti, uz tavām lūpām parādījās smaids un tavu ķermeni pārņēma patīkami drebuļi, kas lika tev sarkt un tajā pašā laikā justies brīnišķīgi. Pienāca kārtējā diena, kad jūs saskatījāties, tā bija patiesi karsta, tu juti viņas maigo stariņu pieskārienus visur, tev šķita, ka tu izžūsi, jo bija tik karsti un labi. Pienāca vakars un tu atkal paliki viens. Laiks palika drūms sāka līt lietus un viņas nav, jau pagājusi nedēļa, bet viņas joprojām nav, bet tu joprojām kā avots, tecēji, meklēji, sāpēs sevī kliedzi, un viss dēļ viņas, tu biji gatavs uz visu. Pagāja kāds laiks, bet viņas joprojām nav, tev paliek atkal auksti, krīt sniegs, bet te pēkšņi tu ieraugi viņu, tu kliedz no laimes, jo nezini, ka ziemā saule auksti iekož vaigā un aiziet, un tu gribi būt tuvāk, bet nespēj. Savukārt viņa ir galīgi auksta un viņas stari nesniedzas pēc tevis, viņa vairs nav tava. Tu lēnām sāki sasalt un tava sirds no aukstuma sāka plaisāt, tev sāpēja, tu kliedzi sevī, tev nebija ar ko dalīties, jo koku vairs nav, tu paliki viens. Tu paliki vārgs, tu knapi varēji ko saredzēt. Te pēkšņi tava karstā saulīte bij atgriezusies, tā uzlēca no jauna, tā bija atgriezusies, tava vasaras saulīte, tā bija tik ļoti noilgojusies, līdz ar to tik ļoti karsta. Šis karstums pārpildīja tavu ledaini plaisājošo sirdi un tev tik ļoti sāp. Tava sirds sašķīst no karstuma, tu izžuvi un tevis vairs nav..
