Draugi man iedod kādu izgriezumu - 84 gadus vecs nezināms autors stāsta, kā viņš dzīvotu, ja varētu savu dzīvi otrreiz dzīvot.

"Apsveicam!" saka draugi. "Tu savu dzīvi dzīvo otrreiz - tieši tagad!"

Lasu, ko saka nezināmais autors:

"Ja varētu savu dzīvi otrreiz dzīvot, es mēģinātu biežāk kļūdīties. Es būtu lokanāks, un nekas mani neuztrauktu. Es arī būtu muļķīgāks, varbūt pat trakāks. Es kāptu vairāk kalnos, peldētu visādās upēs, vērotu vairāk saulesrietu. Ēstu vairāk saldējuma - mazāk pupu. Man būtu vairāk īstu problēmu, mazāk iedomātu. Es nedzīvotu prātīgi, mierīgi, higiēniski - dienu pēc dienas. Man būtu tikai mirkļi, cits pēc cita. Es vairāk darītu, visur kur ietu. Sāktu iet basām kājām agri pavasarī - turpinātu līdz vēlam rudenim. Mani panākumi nāktu nejauši. Es vairāk pabraukātos ar karuseļiem. Plūktu vairāk margrietiņu... "

10 minūtes smieklu, 3 reizes dienā pirms vai pēc ēšanas. Stundu vieglprātības, 5 minūtes trakuma ikdienas.

Daži cilvēki, ar rūpju rievām ap muti un sāpīgi stīvu mugurkaulu, savas dzīves tik "pareizi" dzīvojuši, ka bīstas pat iedomāties par tādām lietām kā vieglprātība izrīcība un mazliet trakuma.

Varētu sākt ar dažiem nevainīgiem pustrakas izrīcības mirkļiem. Jūs tikko nobalsojāt prezidenta vēlēšanās, kas notika kādā skolā. Ārā iznākot, redzat rotaļlaukumu, kur var šūpoties, kāpelēt, šļūkt. Kad pēdējo reizi to darījāt? Sen, sen.. Ejiet, šūpojieties, cik tīk! Šļūciet arī pa slīpo sidrabaino šļūktuvi. Jo sirmāka galva un jo vairāk skatītāju, jo labāk. Lai vairojas smaidi!

Nākamo reizi, ja redzēšu karuseli, kāpšu dābolaina zirga mugurā un tad apkārt un apkārt vien - kā toreiz, kad man bija 7 gadi.

/Dzidra Zeberiņa "Es esmu visur"/

Lūk, tā ir jādzīvo! Tā ir jāelpo! Atkausējot metāla dzīslas un tajās ielaižot prieka pilnu asins šalti.