Bija tik liels mēness debesīs. Tā gaisma bija spoža un baiga.

Es sēžu lielā istabā lielā krēslā. Es esmu tik mazs šī lielā un spožā, un baigā priekšā. Un tik ļoti, ļoti viens.

Es aizveru acis. Un šī dīvainā mēnessgaisma pārvērš manus sapņus savādā iedomā...

Spožajā mēnessgaismā stāvi Tu, mans sapņu tēls. Tu esi tik skaists, tik sudrabots, tik netverami iekārojams. Tavas acis ir spožākas par mēnesi, tavs tēls to aizēno.

Tu nāc, nāc, nāc pie manis un sāc ar mani runāties. Es vairs neesmu viens savā lielajā, lielajā krēslā, tagad jau mēs sēžam tajā abi.

Mīļais, kā Tu uzdrikstējies aizskart mani tur, kur es neuzdrīkstējos pat iedomāties? Mīļais, Tavs glāsts bija tik... Mīļais, turpini, turpini, turpini un neapstājies, mīļais...

Jā, mans spožais draugs, jā, glāsti mani un ar saviem maigajiem glāstiem atbrīvo mani no tā, kas Tev kavē mani glāstīt. Jā, es to gribu, ļoti gribu, esmu gribējis visus šos gadus. Jā, es Tev saku šonakt jā...

Mīļais, viņš ir Tavā rokā. Es esmu Tavā rokā, šis lielais un pulsējošais es. Esi maigs pret mani, mīļais, esi maigs, bet esi. Tu esi mans, jo es esmu tagad jau Tavās rokās un atdodos Tev, Tavam tvērienam, Tavam skūpstam...

Jā...

Mīļais, paldies... Tas bija tik ļoti debešķīgi...

Sēdēju es viens šajā spožajā mēnessgaismā, un šī savādā mēnessgaisma pārvērta manus sapņus savādā iedomā...

Nāc, mans mēnessgaismas bruņiniek! Es ilgojos Tevis, es vēlos būt Tavs.