Šorīt es tevi atkal redzēju. Tu stāvēji manā priekšā, un es vēroju, kā tu no neizteiksmīga skuķēna pārvērties skaistā sievietē. Tavas zaļpelēkās acis, ogļmelnu līniju ieskautas, raudzījās manī te izaicinoši, te skarbi, te pakļāvīgi... Tavas lūpas, kas bija pārklātas ar sārtu lūpu spīdumu, brīžam smaidīja, brīžam aicināja mani tās skūpstīt, aizmirstot par apkārtējās pasaules eksistenci. Mati gan tev bija savēlušies. Kā jau no rīta... Tu tos rūpīgi izķemmēji, tad apliki apkārt matu gumijas žņaugu. Es spēju iedomāties, kā viņi ilgojās gaisa... Bet – skaistums prasot upurus, vai kā tur bija tajā teicienā?
Tad tu aizgāji. Es zināju, ka pie manis atgriezīsies tikai vakarā. Es tevi pacietīgi gaidu visu dienu, lai samierinātos ar to nieka stundiņu, ko tu man atvēli. Cerība tevi atkal ieraudzīt, dod man spēku tevi gaidīt. Un es sagaidīju.
Ir vakars, aiz mazā lodziņa pelēka krēsla lēni un grīļīgi kā klaidonis tinas starp kokiem. Tu lēnām izģērbies... Tu velc savas drēbes nost vienu pēc otras tev tik ierastā secībā, ka, šķiet, zemei būtu jāsāk griezties pretējā virzienā, lai kaut kas šajā procesā mainītos. Tu esi skaista. Tik neaizsargāta savā kailumā manā priekšā. Zinu, ka sev pašai tu šķieti pārāk apaļa, pārāk bāla, pārāk vēl nez kāda. Tikai ne labā nozīmē, protams. Nespēju izprast, kādēļ tu tā domā, jo tā nebūt nav taisnība. Katram sīkākajam nieciņam, katrai šūniņai tavā ķermenī ir savs īpatnējais šarms, kas kopā rada kaut ko vienreizēju un neatkārtojamu – TEVI. Nu jā, ir jau man gadījies dzirdēt arī kaut ko par klonēšanu, bet, ja tev pēkšņi uzrastos šāda mākslīgi radīta dubultniece, mani neviens nespētu apmānīt. Tā man šķiet, jo es taču tevi jūtu. Es jūtu tavu sirdi, to bezgalīgo tavas sarežģītās iekšējās pasaules burvību. To spīdumu tavās acīs, kas raksturīgs tikai tev, neviens (pat visgudrākais zinātnieks ne) nespētu mākslīgi radīt. Un to, kas spīd aiz tavām zaļpelēkajām acīm – to mazliet neprātīgo emociju haosu – ne tik. Es tev saku vēlreiz – tu esi neatkārtojama! Tu tāda esi vienīgā... Īpaša... Skaista... Tu esi mana pasaule.
Tu ieej dušā un neskaitāmas, straujas ūdens lāses glāsta tevi. Kadru pa kadram, kā palēninātā filmā es to skatos. Tu ar putaino pirkstu uztriep sev uz degungala mazu, baltu un pūkainu mākonīti, paskaties un mani un sirsnīgi iesmejies.
Zini, kas man sāp visvairāk? Ja tu raudi. Man nepatīk redzēt tavu saraudāto seju, dzirdēt tavu elsu saraustīto balsi, kad stāvi manā priekšā un maza, salijuša kucēna acīm raugies manī. Kaut gan pat tavās skumjās ir kaut kas skaists. Tādos brīžos es jūtu – tava sirds ir uz plaukstas. Trausla un ievainojama.Parasti tu savai sejai uzliec neievainojamības masku. Tā neesi tu. Zinu, ka tā tev ir vieglāk. Varbūt tā ir pareizi – savādāk es tevi redzētu raudam vēl biežāk.Es tevi mīlu tieši tādu, kāda tu esi. Mīlētu arī tad, ja tu mainītos, kļūtu savādāka. Es tevi vienmēr pieņemšu, sapratīšu, nenovērsīšos no tevis.
Es tevi redzu pārāk maz. Tev vienmēr ir kaut kur jāsteidzas – no rīta uz darbu, satikties ar draugiem. Vakarā – gulēt, lai laicīgi pieceltos no rīta. Un tā tu mirklīti noplīvo manā priekšā kā pavasarīgs tauriņš un aizskrien – un citi raugās tavā sejā. Jā, greizsirdība ir mokoša...
Visskaistākais ir tavs smaids. Tev vajadzētu smaidīt daudz, daudz biežāk. Tad tavu lūpu kaktiņi tik jauki uzliecas augšup un acis, šķiet, met dzirksteles. Pēdējā laikā tas notiek ļoti bieži. Un zini, kad tas sākās? Tad, kad tu satiki VIŅU. Pat tad, kad esi nopietna, tavās acīs ir tāds netverams maigums. Kad esi laimīga, tavām acīm ir tāds īpatnējs krāsas tonis. Tāds tonis varētu būt vien sūnām, kas pēc lietus vēl pilnas ar lietus lāsēm, kas atstaro draiskus saules starus.
Tūlīt tu atkal iesi prom no manis. Ir jau vēls – tev jāiet gulēt. Es zinu, ka no rīta man atkal būs ļauts tevi redzēt, bet reizēm man ar šo apziņu vien ir par maz. Gribētos tevi redzēt biežāk. It sevišķi tad, kad tu smaidi. Taču mans liktenis ir lēmis man nekustēt no savas vietas. Ja vien es varētu sekot tev, tvert ik brīdi ar tevi kopā. Bet es to nevaru... Divas skrūves cieši tur manu muguru kā spīlēs... Mans liktenis man ir lēmis būt tikai tavam spogulim vannasistabā...
(šito uzrakstīju jau krietni sen- kaut kādā 2004. gadā iespējams)
