..izjūtas pēc M869..
Šodienas nelielais "izlēciens" ar Fokker 50 (52. versija) turp un atpakaļ RIX-LPX-RIX pa trasi, kura "ICAO Lower Airspace Enroute Chart" atzīmēta kā M869 un palūkošanās uz visiem un visu no aptuveni 10000 pēdu augstuma deva arī pāris svaigas idejas un secinājumus par dzīvi un cilvēkiem. Lai arī cik banāli tas neskanētu.. Un pirmām kārtām jau par mani pašu. Pirmām kārtām? Bet protams, jo no veselīgās egoisma devas mani šķirt nav iespējams. :P
Tātad, kur es paliku.. Nu jā, 10000 pēdu un pietiekami nopietnas turbulences negaisa mākoņos LPX "approach" fāzē tik un tā neizdzēš sajūtu, ka tikai tur augšā es jūtos droši un mierīgi. Pat par spīti tam, ka ir neskaitāmas lietas un lietiņas, kurām, saejot dēlī kamēr esmu "tur augšā", manas dvēseles un miesas integritāte vienreiz izbeigsies; un izbeigsies pamatīgi tajā brīdī, kad vairs nebūšu tik ļoti "augšā". ;) Bet tas jau vienalga notiks agrāk vai vēlāk. Un, ja reiz tam jānotiek, tad gribu, lai tas notiktu man apzinoties, ka citādi patiešām nav un nebija iespējams. Man ir nepieciešama noteiktības un drošības sajūta pat dodoties uz randiņu ar pašu kaulaino. Un tādēļ.. Jā, un tādēļ man patīk atrasties tur augšā.
Man patīk. :) Tādēļ, ka esot hermetizētā, tonnām smagā metāla kapsulā, kura šķeļ retināto atmosfēru ar simtiem km/h ātrumu un atrodoties blakus pārdesmit tonnām degošo ogļūdeņraža savienojumu, kuri pie pirmās izdevības tevi kremēs tā, ka pat pīšļus vairs neatradīs.. Nu tad ir vairs tikai divas iespējas - tu vai nu nonāc galā sveiks un vesels.. Vai arī katastrofas gadījumā esi beigts uz vietas. Nav praktiski nekādu vidusceļu. Nu piemēram kā uz zemes - ja tu brauc ar mašīnu, tad vari palikt sveiks un vesels, bet vari arī iekļūt avārijā, pēc kuras paliec kropls uz visu mūžu, par nastu sev un citiem. Vidusceļš, īsāk sakot. Un es ienīstu vidusceļus.
Ar lidmašīnām tā nav. Tu VAI NU izdzīvo sveiks un vesels, VAI ARĪ nelaimes gadījumā nomirsti uzreiz un pavisam. Man patīk, ja ir noteiktība. Vai nu JĀ, vai arī NĒ. ;)
Papildus visam tam es sajūtu, ka vismaz uz laiku man IR JĀPAĻAUJAS un NAV JĀBŪT ATBILDĪGAM pašam par savu likteni. Tā vietā par mani rūpējas:
1) lidaparāta strukturālā integritāte (kamēr vien tāda pastāv;); 2) cilvēki, kuru prasmes un spējas tālu pārsniedz manējās (piloti, t.b.); 3) staff's uz zemes, kuru darbības gan pārzinu, bet dotajā situācijā nekādi ietekmēt nespēju; 4) labvēlīgi vai arī ne tik labvēlīgi meteo apstākļi aiz borta.
..un tādēļ tur augšā es nebaidos un uzticos. Es nebaidos un uzticos, jo ZINU, ka nenovēršamais TUR AUGŠĀ patiešām arī IR nenovēršams. |
Publicēja: goldingietis
Datums: 14.07.2008. - 23:42:03
Lasīts (reizes): 2187
Komentāri: 2
|
| |
