gruuti palaist valja to briiidi... to momentu... to smaidu, kas uzshkjiila mazu dzirksti sirdii.
Zinu, ka iemiileeties var simtiem reizju... bet cik reizes mees patiesi speejam miileet - ar sirdi, ar dveeseli... ?
Burzmaa muusu acis saskatiijaas, dzirkst iedegaas... smaids, kas iesmeldzaas un lika man atskatiities.
Es nopuutos un aizmirsu... it kaa bija... bet izgaisa kaa veeja puusma, kaa smarzja.
Jau chetrus gadus mana sirds ir atdota dziives avotam, kas veldzee... kas mainaas kaa upe, kas kaa veejsh maigi glasta un iededz smaidu manaa sejaa, kas aizskar juutu stiigas, kuras es nezinaaju eksistee...