shodien dabuuju paklapeet paaris darba koleegjus. Nospaardiiju, iepljaukaaju un izgruustiiju. Un tas viss tikai taapeec, ka vairs jau neviens uz ielas nejuutas drosh. Vairaak un vairaak ar katru dienu naakas lasiit, klausiities zinjaas un dzirdeet sarunaas par sievieshu izvaroshanu, piekaushanu un brutaalu pazemoshanu. Ir pagaajushas tikai 60 dienas jaunajaa gadaa un es jau esmu iedziivojusies aizdomu pilnaa attieksmee. Triis sievietes tika nolaupiitas, izvarotas un noslepkavotas dienas viduu . Vinjas pazuda no vilciena perona, autobusa staavvietas un vienkaarshas ietves. Kuram buutu vispaar ienaacis praataa, ka tas var notikt 5 vakaraa pilseetas centraa, pilseetaa, kur dziivo 1 miljons cilveeku?

Taa kaa man peec darba jaaseezas vilcienaa un reizeem naakas gaidiit 10-15 minuutes, tad es vairs nejuutos taa, it kaa mani tas neskar.

Un kaapeec viirieshiem kaa taadiem shaada uzvediiba shkjiet normaala? Neviens nekad nav dzirdeejis, ka sieviete nolaupiitu viirieti, izvarotu un noslepkavotu. Un tagad paaris degjeneraatu deelj es uz viirieshiem skatos kaa uz necilveeciigaam radiibaam. Pazinja vai draugs, kaiminjsh vai pilniiigi svesh cilveeks - es uz vinjiem visiem skatos kaa uz potenciaaliem vardarbiibas iemiesojumiem.

zjeel... bet bailes par dziiviibu ir daudz svariigaakas par viiriesha juutaam.