shodien seedeeju un domaaju, kad tad taa pusmuuzja kriize iestaasies. Esmu gan dzirdeejusi, gan redzeejusi cilveekus, kas ir iebridushi shajaa purvaa.
Lai arii kaa, kriize ir kriize un tai nav jaabuut pusmuuzja. Kad ir iestaajies pilniigaakais miers un vairs nav ko veeleeties, tad taa kriize ierodas neaicinaata.
Atcereejos dzimshanas dienu, skatiijos uz taam sveceem, skatiijos un nevareeju izdomaat, ko lai veeleetos. Tas ir kaut kas neticams, kad pienaak taads briidis, kad shkjiet vairs nav ko veeleeties. Darbs ar labu peljnju ir, miiljotais cilveeks ir blakaam, stabilitaates sajuuta arii, dziivoju valstii, kur mana sexualitaate nevienu netraucee un kur uz mani ne ar pirkstiem raada, ne arii izsaka nepiedieniigas pieziimes.
Driiz jaabuut kriizei klaat. Ja nav uz ko tiekties un nav nekas iezadzies sirsninjaa, kas kaa mazs velninjsh mani tirdiitu un radiitu ilgas, tad... ir jaabuut dimbai...
Kaa nekaa visa dziive sastaav no veelmeem un sapnjiem, kas muusu dziivi padara kraashnjaaku un dod iemeslu censties, ciiniities un tieksties peec kaut kaa. Un ja taa nav... ???