..viņpus priekškara II..
..ja steidzami jādabū brīvs 2.geits, izstumjot no turienes airBaltic boingu, lai tā vietā pēc divām minūtēm varētu ierullēt slaidais KLM'a fokers, kurš jau nosēdies uz skrejceļa un kuram pēc servisa līguma nosacījumiem geits pienākas vienmēr; un pamēģini tik neiedot, jo tad ies vaļā tracis līdz pašai Amsterdamai.. ..kāda man tad daļa, ka lietus gāžas kā grēku plūdos, bet izstumšanas tehniskajam personālam lietussargi nav paredzēti?! Kāda man daļa, ka airBaltic boings jāvelk uz "sētmales" stāvvietām, kuras atrodas TIK tālu?! Mani tas neinteresē; viss, kas man nepieciešams - brīva otrā stāvvieta jau nākamās minūtes laikā. ..situācija novesta līdz baltkvēlei, bet kopējā sakaru kanālā dispečeram pienākums diktē ieturēt mierīgu balss toni. Tad gan ir grūti. Un reizēm nervi neiztur; jo īpaši tad, ja kādam no tehniskajiem darbiniekiem ienāk prātā reti neveiksmīgā ideja par to, ka var atļauties dispečeram dot norādījumus attiecībā uz stāvvietu sadalījumu. "Jā, dispečer, mēs varam to airBaltic boingu no otrās aizvilkt, bet te taču tepat blakus ir brīva ceturtā stāvvieta - lai KLM's nāk uz to!" Un kas viņam daļas, ka tā pati ceturtā pēc minūtēm piecām būs vajadzīga Lufthansai, kura graciozi iegriežas jau nosēšanās fināla taisnē, kamēr KLM's nepielūdzami tuvojas vēl joprojām aizņemtajai, bet pēc plāna tam paredzētajai otrajai stāvvietai.. Tad dispečeram sviedri līst, ar vienu roku ķerot mikrofonu un skubinot izstumšanas tehniķus, kamēr ar otru turot pie auss telefona klausuli un bļaujot uz gaisa satiksmes vadības torni, lai taču dod KLM'am "slow taxi".. Un tad, kad viss par brīnumu kārtējo reizi beidzas laimīgi un katra lidžene atrodas tai paredzētajā vietā, tad iestājas reakcija, kura visbiežāk izpaužas histērisku smieklu veidā.. Goda vārds, ir brīži, kad te augšā, tornī "aizkadrā" panesas tādi teksti un epiteti, kuriem atskanot kopējā sakaru kanālā, momentāni par necienīgu attieksmi tiktu atlaista no darba visa strādājošā dispečeru maiņa! :D Un tā dienu no dienas.. Nē, cilvēciskumam te laika neatliek un dzelzs priekškars sajūtām starp torni un lidlauku ir absolūti nepieciešams. Pašu labad.. Lai neizdegtu drošinātāji. ;) Bet, pie visiem velliem, tā rādās, ka šeit esmu uz palikšanu. Pat par spīti tam, ka šāds darbs mani padara par būtni, kurai pat pēc seksa vairs nav īstas vēlmes. Jo visa mēneša laikā par šo dzīves aspektu esmu iedomājies tikai vienreiz.. Nu labi - divreiz.. :) Ka "būtu labi, ja būtu un varētu.." Bet uzreiz secinot arī to, ka "ja reiz nav, tad ir labi arī tā kā ir.." Jo, kā iepriekš pieminēju, tad jau sicīlieši nonāca pie slēdziena, ka "bauda pavēlot ir saldāka, nekā sekss." ;) Protams, reizēm pēc darba vakaros rodas tīri dzīvnieciska tieksme pēc maiguma un sapratnes; galu galā - ja cauru dienu ir braukts augumā citiem, tad pēcgalā gribas arī kādu samīļot. :P Tas ir paradokss, kuru vēl neesmu iemācījies apiet.
..bet pagaidām nu gan laikam pietiks. Mani gaida mandeļu - šokolādes cepumiņi no Emīla Gustava un tieši līdz patīkami vēsajiem grādiem atdzesētais Freixenet. Jo ir taču svētdienas vakars.. Un arī pirkstiem beidzot gribas pārmaiņus pēc spalvas vietā paspēlēties ar kristāla glāzes liegajām formām. ;) |
Publicēja: goldingietis
Datums: 01.07.2007. - 20:03:24
Lasīts (reizes): 1964
Komentāri: 0
|
| |
