..par bailēm, saprātu, zobenu & pienākumu II..
Tādas sajūtas, ka par mani kāds ir smagi paņirgājies. Jo dot tādu saprātu cilvēka rokās ir tas pats, kas mazam bērnam iedot abpusēji dzēlīgu zobenu un pasacīt, ka tas palīdzēs atrisināt visas problēmas. Desmit pret vienu, ka šāds sīkais vispirms apslaktēs pārīti citu un tad pārliekas ziņkārības dēļ savainos arī pats sevi. Un šāda "sīkā" lomā patlaban uzstājos es. Ar visu aso zobenu piedevām, par kuru man vajadzētu justies droši pārliecinātam, ka spēšu un pratīšu ar to apieties. Tik tālu nu viss saskan un ir jau arī pat "upuri". Jo pārliecīgajā tieksmē apzināt, saprast un iedziļināties esmu nemaldīgi izmantojis to vienīgo instrumentu, kurš ielikts manās rokās, vien aizmirstot, ka ar zobena palīdzību tikt skaidrībā par akmens un dzīva cilvēka "iekšējo uzbūvi" nav gluži viens un tas pats. Lai gan tīri tehniskajā ziņā abos gadījumos process ir tāds pats. Bet morālajā?.. Un atkal saprāts kliedz:"Pie velna morāli!" Kam man morāli apsvērumi, ja par visu gribu (bet vai varu?) tikt skaidrībā PATS, neprasot un nelūdzot nevienam palīdzību. Jo atkal kristālperfektais saprāts ir nodiktējis vadlīniju, ka lūgt - tas nozīmē parādīt savu vājumu un nepilnību. Kaut tajā pašā laikā cilvēciski apzinos, ka neesmu pilnība, tādēļ arī nav jākaunas lūgt. Tomēr es vēlos palikt (izlikties) perfekts, vēlos līdzināties savam saprātam tā nemaldīgumā un pašpietiekamībā, tādēļ klusēju, nelūdzu, bet tikai vēroju pasauli, sašķeļu to gabalos un analizēju atomu pa atomam, lai visa pēcgalā vērstos arī pats pret sevi, meklējot apstiprinājumu saprāta metodes universālismam. Vai tas palīdzēs arī tās problēmas atrisināšanā, kuras nosaukums ir "es pats"? |
Publicēja: goldingietis
Datums: 23.06.2007. - 15:12:26
Lasīts (reizes): 1937
Komentāri: 0
|
| |
